Sākums

“Laika ceļotāja sieva” – visromantiskākā fantastika vai visfantastiskākais romāns?

The time travellers wifeInformācija par grāmatu

Nosaukums: „Laika ceļotāja sieva”

Autors: Odrija Nifenegere

Izdevniecība: „Zvaigzne ABC”

Lappušu skaits: 512 lpp.

Ceļot laikā? Ieskatīties nākotnē? Atdzīvināt pagātni? Pārvarēt laika ritējuma striktos rāmjus, no kuriem, cik nu racionālajai rietumu pasaulei zināms, vēl nav izdevies izbēgt it nevienam? Vai šie pāri laikam eksistējošie jautājumi, idejas vai kaut vai domu aizmetņi spēj atstāt kādu vienaldzīgu? Varbūt kādu arī spēj, taču es (kā cilvēks, kas savas dzīves lielāko pētījumu veltījis stāsta ritējumam jeb attīstībai laikā, zinātniski saucot to par naratīvu), atļaušos ticēt, ka laiks un mūsu dzīves stāsta ritējums tajā ir koncepts, kas lielā mērā veido ikvienu no mums, jo tas ir veids, kā mēs domājam un uztveram pasauli. Tādēļ nav brīnums, ka Odrijas Nifenegeres (Audrey Niffenegger) darbs „Laika ceļotāja sieva” (The Time Traveler’s Wife), lai arī būdams autores pirmais romāns, ieguvis ne vien literatūras balvas un nominācijas, bet arī popularitāti visā pasaulē.

Grāmata „Laika ceļotāja sieva” izdota 2003. gadā un pāris gadus vēlāk tulkota arī latviešu valodā, pēc tam piedzīvojot arī atkārtotu izdevumu – diezgan loģiski, jo cik gan bieži nākas sastapt grāmatu ar tik vilinošu nosaukumu? Atzīšos, lēmums par šīs grāmatas lasīšanu manā prātā bija skaidrs jau uzreiz pēc nosaukuma izlasīšanas – lai kas tas būtu, izklausās interesanti –, tā es nodomāju un stiepu vien 500 ar asti lappušu biezo grāmatu uz mājām (kur man to sekmīgi atsavināja dzīvesbiedrs, kas turpmākās divas nedēļas nemitīgi mani intriģēja ar neparastiem citātiem no grāmatas, no kuriem man kļuva zināmas visai savdabīgas stāsta nianses, piemēram, galvenā varoņa regulāras kailās pastaigas starp bibliotēkas grāmatu plauktiem, bet tas nespēja mani nedz nobiedēt, nedz samulsināt:)).

Cover

“Laika ceļotāja sievas” vizuālās variācijas.
Man tika vecais, labais dzeltenais variants.
Tā arī īsti nesapratu, kāpēc uz grāmatas vāka tika attēlots senlaicīgs telefona aparāts… 🙂

Kā lasāms daudzajās „Laika ceļotāja sievas” atsauksmēs, sākot lasīt, gaidi un domā, ka tiksi iemests futūristiski fantastiskā stāstā par laika ceļošanu, tomēr viss nav tik vienkārši. Patiesībā lasītājam tiek piedāvāts ārkārtīgi neparasts un, manuprāt, skaists mīlestības stāsts, turklāt tādas mīlestības, kas uzvar laiku visneierastākajā šī vārda nozīmē.

Tātad… Stāsts ir par mākslinieci Klāru (es ticu, ka viņu patiesībā sauc Klēra (Clare)) Abšairu un panciski noskaņotu bibliotekāru Henriju Detamblu, kas kādu ģenētisku noviržu rezultātā spēj ceļot laikā, pārsvarā dodoties uz to laiku un vietu, kur viņš jau reiz bijis vai kādreiz būs, tomēr ir arī izņēmumgadījumi. Henrijs nespēj kontrolēt ceļošanu laikā, nespēj to apturēt vai ietekmēt. Visbiežāk aizceļošanu izraisa paaugstināta stresa situācijas, mirgojošas gaismas un daži citi kairinātāji. Henrija ceļojums laikā var ilgt vien īsu mirkli, bet var turpināties arī dienām ilgi, turklāt, izgaistot un dodoties prom laikā, Henrijs neko nevar paņemt sev līdzi, kas nozīmē, ka laika ceļojuma galamērķī viņš nonāk pilnīgi kails, piedevām – neprātīgi izsalcis. Tas liek Henrijam attīstīt noteiktu iemaņu kopumu, piemēram, durvju atmūķēšanu, maku zagšanu un, kas man ļoti patīk, skriešanu. Bet atgriežoties pie neparastā mīlas stāsta: Klāra pirmo reizi satiek Henriju, kad viņai ir seši gadi, bet Henrijam – 36. Viņš ir atceļojis pie viņas no nākotnes, kur abi jau ir precējušies. Savukārt Henrija pirmā tikšanās ar Klāru notiek 28 gadu vecumā, kad Klārai ir 20 gadi. Reālajā laikā viņiem ir astoņu gadu vecuma starpība, taču dzīves dažādajos laikos viņi iepazīst viens otru visdažādākajās vecumu variācijās. Iespējams, ka, jau saskaroties ar šo skopo informāciju par grāmatu, domās rodas juceklis. Turklāt šo jucekli, uzsākot lasīt grāmatu, spēj vairot tas, ka stāsts nav stāstīts īsti lineārā laika ritējuma ietvaros, bet gan pa lielākai vai mazākai daļiņai atklājot dažādas abu galveno varoņu dzīves detaļas un notikumus, galvenokārt viņu neparastās tikšanās dažādos laikos, papildinot to visu ar individuāliem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Stāsts tiek stāstīts no abu varoņu perspektīvas, bieži vien atklājot abu varoņu skatījumu uz vienu un to pašu notikumu. Varbūt izklausās sarežģīti (un to, ka sākotnēji stāsts ir grūti uztverams laika lēcienu dēļ, pārmet ne viens vien grāmatas lasītājs (goodreads.com)), tomēr man liekas, ka neparastais stāstījuma veids ir viena no grāmatas panākumu atslēgām. Lasot grāmatas sākuma daļu, mani nemaz nemulsināja tradicionāli lineāra stāsta neesamība, gluži pretēji – ikviena mazā nodaļa, kas atspoguļo dažādos laikus, ir kā puzles fragments, un ar katru nākamo kļūst arvien interesantāk, liekot prātā gabaliņu pie gabaliņa, veidojot kopainu. Jā, varbūt pirmos puzles fragmentus ir grūti kaut kur novietot lielajā, brīvajā, vēl neizprastajā laukumā, un, visticamāk, lasot pirmās nodaļas, nāksies nedaudz pašķirstīt lappuses, lai nesaliktu tos kļūdainā kolāžā, bet patiesībā tas ir tikai ieguvums, kas ļauj lasītājam vairāk iedziļināties stāstā un tā interesantajās niansēs. Tā, liekot kopā šīs grāmatas neparasto ainu, es attapos grāmatas vidusdaļā un sapratu, ka esmu patiešām no sirds pieķērusies gan Klārai, gan Henrijam, un pēkšņi 512 grāmatas lappuses, kas sākotnēji likās kā diezgan laikietilpīgs izaicinājums, tagad šķiet par maz, jo grāmatu negribas vērt ciet un vienlaikus negribas, lai tās stāsts beidzas…

Klāra, 6 gadi

Mazā, skaistā, sešgadīgā Klāra, pirmo reizi satiekot Henriju ģimenes īpašumā.

Runājot par galvenajiem tēliem, Klāru un Henriju, jāsaka, ka arī tie nav vienkāršākā izvēlē, jo, cik gan bieži pievilcīgais grāmatas varonis ir bibliotekārs, kas vienlaikus sirdī ir panks, skrējējs un, neskatoties uz dažādu apšaubāmu vielu lietošanu un savu jaunības dienu skarbo uzvedību, spēj radīt absolūti pozitīva tēla iespaidu? Klāras tēls it kā nav tik komplekss. Amerikāņu lasītāji pārmet tai pour rich girl lomu, jo viņa nāk no turīgas ģimenes, kurā ir aktuāla uzmanības trūkuma problēma. Taču laikam jau Latvijas iedzīvotāja domāšana ir krietni atšķirīga no amerikāņu, jo „nabaga bagātnieces” tēls kaut kā nešķiet kaitinošs, turklāt Klāras gadījumā tas ir tikai fons, kas nespēj kaitēt viņas starojošajam un pievilcīgajam mākslinieces tēlam.

Klāra

Kad Henrijs pirmo reizi satiek Klāra, viņam tā izskatās pēc Botičelli gleznas tēla.

Lai arī „Laika ceļotāja sieva” spēja gandrīz pilnībā laupīt manu uzmanību un interesi, turklāt pamanījās mani ne reizi vien saraudināt, tā radīja manī pretrunīgas sajūtas, jo, vienlaikus ieinteresējot un dāvājot tik emocionāli piepildītu lasīšanu, tā spēja sašķaidīt kaut ko manos sirds dziļumos neskaitāmās sīkās lauskās. Pat tad, kad grāmata bija izlasīta un tās notikumu gaita man bija skaidra un (vairs) nemaināma, man nācās ilgi par to domāt, reizēm pirms miega atceroties dažādus grāmatas notikumus un mēģinot izprast to nozīmi un jēgu. Bet laikam jau tieši šīs pārdomas ir tā vērtība, ko lasītājam spēj sniegt grāmata, un, jāatzīst, laikam jau viss ir godīgi, kā dzīvē, jo bez skumjajām notīm mēs nespētu tik ļoti izbaudīt un novērtēt priecīgās. Jebkurā gadījumā „Laika ceļotāja sieva” sniedza man kā lasītājai īstu lasīšanas baudu. Turklāt tā lika aizdomāties par vairākiem interesantiem un neparastiem aspektiem. Zemāk uzskaitīšu, manuprāt, svarīgākos no tiem – varbūt tas kādam noderēs, prātojot par grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu, bet varbūt kāds padalīsies ar savām domām un atziņām, uz ko viņu uzvedinājusi „Laika ceļotāja sieva”.

Henrijs

Henrija sirdī mīt panka dvēsele: „Protams, daži cilvēki, mani ieskaitot, tic, ka pankisms ir vienkārši tā noskaņojuma, tās sajūtas visjaunākā manifestācija, ka viss nav, kā nākas, un faktiski viss ir tik aplami, ka vienīgais, ko var darīt, ir sacīt „velns parāvis”, vēl un vēlreiz, tā īsti skaļi, līdz kāds mūs aptur.” [8]

Tātad…:

  1. Laika ceļošana kā metafora cilvēka domu eksistences telpai jeb kur (kurā laikā un/vai notikumos) dzīvo mūsu domas? Jau izlasot pirmās 100 lappuses, man radās diezgan izteiktas aizdomas par to, ka Henrijs patiesībā neceļo laikā, lai arī cik precīzi un reāli tas nebūtu attēlots. Varbūt tā ir tikai metafora tam, kā šaudās mūsu domas – neskaitāmas reizes atgriežoties dažādos pagātnes notikumos, kas mūs visvairāk emocionāli iespaidojuši, pārcilājot to detaļas, domājot, prātojot par tiem, vai arī kavējoties nākotnes plānos un domās, kā kaut kas varētu vai nevarētu notikt. Pagātnes atmiņas parasti ir precīzākas un skaidrākas, jo ir jau piedzīvotas, bet nākotne – miglā tīta. Līdzīgas izjūtas rodas arī Henrijam, ceļojot laikā: „Pagaidām mans diapazons ir aptuveni piecdesmit gadi abos virzienos. Bet uz nākotni es dodos ļoti reti, un neliekas, ka es tur būtu redzējis daudz ko, ko uzskatītu par noderīgu. Tas vienmēr notiek uz diezgan īsu brīdi. Un varbūt es vienkārši pats nesaprotu, uz ko skatos. Pagātne ļoti cenšas mani atvilkt atpakaļ. Pagātnē es jūtos daudz stabilāks. Varbūt nākotne pati par sevi ir maznozīmīgāka? Nezinu. Tur, nākotnē, es vienmēr jūtos tā, it kā elpotu retinātu gaisu. Tas ir viens no veidiem, kā spēju noteikt, ka tā ir nākotne: tā rada citu sajūtu. Tur klājas grūtāk.”[1] Vienlaikus šīs Henrija atklāsmes iezīmē vēl vienu interesantu grāmatas atziņu – dzīvošanu šeit un tagad.
  2. Šeit un tagad – tāds tik tiešām varētu būt šī romāna vadmotīvs, jo, lai arī cik dažādos laika posmos Henrijs viesotos, lai cik dažādus Henrija dzīves posmus pieredzētu Klāra, nozīmīgākais vienmēr ir tas, kas ir šeit un tagad. Tēlu liktenis liek mums novērtēt to, kas noteiktā brīdī ir dots, priecāties par to, kas mums ir, mēģinot aizmirst par nākotnes raizēm. Protams, reizēm tas nav iespējams, pagātni nevar un nevajag vienkārši aizmirst, un pavisam nedomāt par nākotni reizēm var būt pārāk bezatbildīgi, tomēr, lasot Henrija un Klāras stāstu, nevar nepamanīt, cik liela nozīme ir būšanai tagadnē – šeit un tagad, lai arī cik svarīgi vai mazsvarīgi notikumi tajā brīdī norisinātos mūsu dzīvē: „(..) Dievs, ja tu esi, tad ļauj man vienkārši un neuzkrītoši šeit stāvēt, šeit un tagad, šeit un tagad.”[2]
  3. Zaudēšana un mācēšana atsacīties. Grāmatas autorei esot reiz jautāts, kādēļ viņa sarakstījusi grāmatu par zaudēšanu (par to, kā cilvēks tik daudz ko zaudē dzīves laikā, un tām sāpēm, ko viņam tas rada). Kā atbild pati Odrija Nifenegere, tāda esot cilvēku dzīve – viss reiz tiks zaudēts, reiz beigsies un izzudīs. Ir jāmāk izbaudīt to, kamēr tas Tev ir dots, un jāsaprot, ka mēs nespējam visu paturēt sev. Paturēt pie sevis mūžīgi.
  4. Neparastais un fantastiskais mīlas stāsts. Negribu nevienu sabiedēt ar saviem iepriekšējiem secinājumiem, jo papildus citiem interesantiem un neparastiem aspektiem „Laika ceļotāja sieva” ir viens patiesi neparasts un interesants, piedevām ļoti skaists mīlas stāsts. Jā, tas ir pastāstīts neparastā manierē, bet tas nemaina to, ka stāstā viena no svarīgākajām lomām (es pat teiktu – pati svarīgākā) ir mīlestībai, kas uzvar laiku, turklāt pat tādu laika ritējumu, kas liekas neiespējams un nepārvarams. Kā atzīst laika ceļotājs Henrijs, mīlestība (kas mēdz būt tik grūti definējama vārdos vai vispār jeb kā skaidri definējama) ir vienīgā reāla lieta viņa dzīvē: „Klāra, gribu tev vēlreiz sacīt, ka mīlu tevi. Mūsu mīla ir bijusi kā pavediens caur labirintu, kā tīkls zem virves dejotāja, šajā manā savādajā dzīvē vienīgā reālā lieta, kam vispār varēju uzticēties. Šovakar jūtu, ka manai mīlestībai pret tevi piemīt lielāks svars šai pasaulē nekā man pašam: it kā tā varētu uzkavēties pēc manis un ietvert tevi, sargāt un noturēt.”[3] Varbūt tādā dzīvē, kur pat tik noteikta un strikti uzskaitāma parādība kā laiks kļūst nekonkrēta, tās parādības, ko mēs ikdienā mēdzam uzskatīt par kaut ko maģisku un nedefinējamu, iegūst vēl kādu citu jēgu? Ja nespēj uzticēties saskaitāmām lietām, Tev jātic tieši tām, ko nav iespējams saskaitīt.
  5. Laiks nozīmē visu, bet vienlaikus tas nenozīmē neko. Šāds apgalvojums liekas paradoksāls, jo tieši laiks ir tas, kas, liekas, visvairāk ietekmē Klāras un Henrija dzīvi (un vispār – ikviena cilvēka dzīvi, pat ja tas neceļo laikā :). Liekas, tieši laika ceļošana Henrijam un Klārai dāvā vienlaikus tik daudz neparasti interesantu, priecīgu brīžu un daudz sāpju, skumju un neskaidrības. Tomēr par spīti tam, kā laika ritējums ietekmē dzīves notikumus, nozīmīgās lietas ir un paliek (vismaz uz kādu laiku, vismaz uz kādu brīdi), un ar to pietiek, lai tās uzvarētu laiku. Un es apbrīnoju Henrija spēju, turklāt ņemot vērā laika lielo ietekmi uz viņa neparasto likteni, par vārdiem: „Mīlu tevi vienmēr. Laiks nenozīmē neko.”[4]
  6. Iemīlēt nepazīstamu cilvēku, kas jau Tevi pazīst un neprātīgi mīl. Autore piedāvā lasītājam novērot vienkārši pasakainus attiecību mirkļus, kā divi cilvēki satiek viens otru, turklāt katrs no viņiem satiek savu iecerēto brīdī, kad jau ir to ne vien iepazinis, ber arī neprātīgi iemīlējis. Henrijs, jau pieaudzis un iemīlējis Klāru, satiek mazo, sešgadīgo Klāru un iepazīst viņu kā burvīgu, jaunu meitēnu. Savukārt Klāra satiek 28 gadus veco Henriju, pazīstot viņu jau 14 gadus, bet Henrijs redz Klāru pirmo reizi savā mūžā. Viņam vēl Klāra jāiepazīst un jāiemīl… „- Kas noticis, Klāra? – Sakniebusi lūpas, viņa tikai mētā galvu uz vienu un otru pusi. Es noglaudu viņas matus un uzvelku sēdus, apvijis viņai rokas. Viņa ir bērns, un tad atkal it kā ne. – Kas noticis?Atbilde nāk tik klusi, ka man jālūdz, lai viņa to atkārto: – Es vienkārši iedomājos, ka varbūt tu būsi apprecējies ar mani.”[5]
  7. Determinisms pret brīvo gribu. Lai arī laika ceļošanas nosacījumi it kā ir skaidri definēti un Henrijs vienmēr uzsver, ka viņš nespēj mainīt notikumus, ceļojot laikā, kas liek domāt, ka viss jau ir iepriekš noteikts un nemaināms, tomēr varbūt viņam tikai tā liekas? Varbūt patiesībā ar katru savu ceļojumu viņš ietekmē gan savu, gan līdzcilvēku likteni, vienkārši viņš šos notikumus skata no reālā laika pozīcijas, tādēļ viņam šķiet, ka viņš nespēj neko mainīt. Varbūt patiesībā visam ir bijusi nozīme un viss būtu bijis pavisam citādāk, ja Henrijs nebūtu ieradies noteiktā laikā un noteiktā vietā. Lai arī šī stāsta ideja vatētu būt tik pat kā pretstats Atpakaļ nākotnē idejai, varbūt tomēr nevajag tik vienkārši noticēt paustajam determinismam, jo, iespējams (manuprāt, visticamāk), arī tā ir tikai metafora.
  8. Ko Tu sev teiktu, satiekot savu pagātnes vai nākotnes es? Tādu jautājumu grāmata liks lasītājam uzdot sev pašam. Ļoti noderīgi pārdomām un iekšējai revīzijai. 🙂
  9. Skriešanas motīvs. Šis motīvs varbūt nav tik dziļdomīgs un lasītāja dvēseli revidējošs, tomēr atzīšos, ka cilvēkam, kam skriešana nav vienaldzīga, šī grāmata sniegs papildus patīkamus mirkļus, jo arī Henrijs, šarmantais laika ceļotājs, ir kaislīgs skriešanas piekritējs: „Skriešana man nozīmē daudz: izdzīvošanu, mieru, eiforiju un vientulību. Tas ir mana ķermeņa esamības pierādījums, spēja kontrolēt savu kustību, ja arī ne laikā, tad telpā, un, kaut arī īslaicīgi, tā ir mana ķermeņa paklausība gribai. Skriedams es izspiežu gaisu, lietas ap mani nāk un iet, un celiņš man zem kājām kustas kā diafilma. Es atceros, kā bērnībā ilgi pirms videospēlēm un interneta skolas bibliotēkā liku diafilmas mazā projektorā un tās skatījos, griezdams apaļu rokturi, kas pie pīkstiena pavirzīja uz priekšu rāmīti. Es vairs neatceros, kādas diafilmas skatījos, par ko tās bija, bet atceros bibliotēkas smaržu un to, kā pīkstiens ik reizi lika man satrūkties. Patlaban es peldu šajā zeltainajā sajūtā, it kā varētu uzskriet tieši gaisā, un jūtos neuzvarams, nekas mani nevar apturēt, nekas mani nevar apturēt, nekas, nekas, nekas, nekas…”[6]

Henrijs un Klāra

„- Vai esi kādreiz prātojis, vai esmu reāla? – viņa pārsteigti jautā.
– Varbūt es Tevi izsapņoju. Varbūt tu izsapņo mani; varbūt mēs eksistējam tikai viens otra sapņos un katru rītu, kad pamostamies, viens otru aizmirstam.”[7]

Patika: Patiesībā man šajā grāmatā patika ļoti daudz kas. Par spīti sirdi plosošajām nodaļām, tā patiešām spēja man dāvāt lasīšanas prieku. Taču, ja man jāizceļ tikai dažas galvenās nianses, kas man patika, tad viena no svarīgākajām noteikti būtu interesantais, manā skatījumā perfektā ritējuma uzbūve/stāstījuma veids, kas dod lasītājam iespēju izveidot prātā lielu, izteiksmīgu gleznu, kas salikta no maziem pavedieniem, kas beigās veido pilnīgu kopainu. Vēl viens aspekts, kas mani ļoti saistīja, ir tas, kā grāmatā atklājas mīlestības tēma, kas bija vienlaikus tik skaista un visaptveroša, neesot salkana un apnicīga.

Nepatika: Tas, kas man nepatika, ir dažas izteiktās rupjības un daži pārāk detalizētie uzskaitījumi, kas gan kopumā ir sīkums un neietekmē grāmatas kopējo vērtību. Man liekas, ka bez tā noteikti varēja iztikt, un būtu tikai labāk, jo man šīs nianses radīja sajūtu, ka autore grib nodrošināties, ka šis stāsts netiks uzskatīts par salkanu romānu, savukārt man likās, ka tie daži skarbumi īsti nepiestāv tiem sirsnīgajiem tēliem, ko viņa pati radījusi. Bet tās ir tikai manas sajūtas, jo, iespējams, tieši šīs nianses padarīs grāmatu kāda cita lasītāja acīs reālāku un dzīvīgāku. Tā kā – tas viss ir sīkumi.

Ieteikums: grūti iedomāties, kam šī grāmata varētu sagādāt vilšanos, jo liekas, ka tā piedāvā tik daudz interesantu nianšu, ka ikviens tajā atradīs kaut ko sev. Vienīgais, ko varu ieteikt – ja esi sācis to lasīt un sākumā liekas, ka neko nesaproti un viss ir sajucis, nepadodies, drīz vien Tu pieradīsi pie šī neparastā stāstījuma veida, un ar katru nodaļu Tev tas iepatiksies arvien vairāk.

Kadrs no filmas

Kadrs no filmas.
Pirmā tikšanās. Klārai.

Filma: Lasot grāmatu, tā vien gribas to visu apskatīt uz lielā ekrāna, jo šķiet, ka stāsts ir kā radīs kinolentei. Lai arī grāmata ir diezgan gara (512 lpp.), 2009. gadā tā ir satilpināta nepilnās divās stundās, atmetot otrā plāna tēlus un noīsinot vairākas Klāras un Henrija dzīves epizodes. Lai arī grāmata man likās daudz interesantāka un piepildītāka, filma kopumā arī likās laba. Man bija liels prieks ieraudzīt savus iemīļotos varoņus apburošās Reičelas Makadamsas un šarmantā Erika Bana izpildījumā, un liekas, ka arī filmu labprāt ieteiktu ikvienam, ideālajā gadījumā – pēc grāmatas izlasīšanas. Īpašu uzslavu filmai gribētu teikt par tās nobeigumu (un varbūt tiem, kas nav redzējuši un/vai lasījuši, un vēlas to kādreiz tomēr darīt, nevajadzētu šo sadaļu lasīt tālāk), jo tieši filmas nobeigums man šķita tāds, kas vieš lielākas cerības un raisa domas. Atzīšos, grāmatas nobeigums man bija par skarbu. Lai arī tas sniedza lasītājam interpretācijas iespēju, man ar to nepietika. Šķita – kā, man tagad patiešām viss būs jāizdomā pašai? Savukārt filma spēja rast skaistu interpretāciju autores piedāvātajam stāstam, nepadarot to par banālu stāstu bez pārdomas raisošiem motīviem.

Dažas interesantas saites:

[1] Nifenegere, O. (2006). Laika ceļotāja sieva. Rīga: Zvaigzne ABC. 167. lpp.

[2] Turpat. 193. lpp.

[3] Turpat. 495. lpp.

[4] Turpat. 496. lpp.

[5] Turpat. 77. lpp.

[6] Turpat. 155.-156. lpp.

[7] Turpat. 75. lpp.

[8] Turpat. 210. lpp.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: