Sākums

Garšas, saules un vienkāršas dzīves baudīšanas piepildījums – Pītera Meila „Gads Provansā”

GadsProvansaa_gram_vaks

 

Informācija par grāmatu

Nosaukums: „Gads Provansā”

Autors: Pīters Meils

Izdevniecība: „Zvaigzne ABC”

Lappušu skaits: 296

 

 

 

Ja gribi uzdāvināt kādam piedzīvojumu un sajūtu ceļojumu, uzdāvini labu grāmatu – tam es patiešām no sirds ticu. Pītera Meila (Peter Mayle) grāmata „Gads Provansā” („A year in Provance”) manā gadījumā ir lielisks apliecinājums augstāk minētajai pārliecībai. Šo grāmatu saņēmu pērnajā septembrī kā dāvanu savā dzimšanas dienā, un par to liels, liels paldies dāvinātājiem.

Peter Mayle

Pīters Meils, grāmatas autors.

Bet, pirms es sāku apcerēt Provansas burvību, man sakāms (labi, labi – rakstāms) neliels priekšvārds gan par grāmatu un tās autoru, gan par mani pašu, gan par attiecībām, kas mūs saistīja jau pirms lasīšanas uzsākšanas. Patiesībā viss ir ļoti vienkārši – man ir jāatzīstas savā milzīgajā mīlestībā pret Franciju, kas ir diezgan visaptveroša, nešķirojot dažādos šīs valsts reģionus, to cilvēkus un specifiku – man patīk tas viss, sākot no smalkās Parīzes, beidzot ar vismazākajiem lauku ciematiņiem, kas guļ ilgu jo ilgu diendusu un saulaini uzlūko Tevi ar smaidīgi siltu skatienu. Šī grāmata, savukārt, ir kāda cita cilvēka jeb tās autora Pītera Meila Francijas mīlestības apliecinājuma detalizēts izklāsts. Turklāt Meila kungs ne vien tikpat kaislīgi kā es apbrīno šo burvīgo zemi, tās cilvēkus, to ieradumus un dzīves specifiku, bet gan ir gājis lielu soli tālāk par mani (būsim nu atklāti, šajā ziņā viņš mani ir apsteidzis vismaz par maratonu) un ir uzdrošinājies šo franču burvības kokteili padarīt par savas dzīves garšu, drosmīgi kļūstot par tā sastāvdaļu. Pēc ilgstošiem reklāmas aģentūrā nostrādātiem gadiem (te nu jau atkal saskatu aizdomīgu sakritību, jo arī es strādāju tieši reklāmas un sabiedrisko attiecību jomā) un dzīves Anglijas pelēcīgajā klimatā Pīters Meils ir nolēmis atteikties no līdzšinējās ierastās dzīves un pārcelties uz dzīvi savā sapņu dzīvesvietā – atvaļinājumu laikā tik ļoti iemīļotajā Provansā –, kur viņš kopā ar sievu šim nolūkam iegādājas 200 gadu vecu lauku māju, un tā sākas abu laimīgo angļu dzīve Francijas dienvidos, kur valda krietni citādāks dzīves ritms nekā viņu dzimtajā Anglijā… Lai arī iegādātā māja ir veca un prasa diezgan pamatīgu darba, laika un līdzekļu ieguldījumu, jaunie provansieši šo periodu nepavada, drūmi slaukot celtniecības putekļus, bet gan priecājoties par gleznaino apkārtni un dabu, iepazīstot kolorītos kaimiņus un apkārtnes iedzīvotājus, sastopoties ar reģionālajām īpatnībām, mācoties franču valodu un visbeidzot – izgaršojot un patiesi izbaudot lielisko franču ēdienu. Un tagad, pēc visa iepriekš minētā – vai man vienīgajai rodas iespaids, ka starp mani un šo grāmatu jau sākotnēji ir determinēta kāda karmiska saderība vai vismaz mistisks pievilkšanās spēks? Lai nu kā tur būtu, man tā bija ideāla un smaidu raisoša lasāmviela krāsaini pelēcīgajiem rudens vakariem, kuru man nemaz negribējās ātrāk pabeigt…

BanonLavenderfields_WP_428x_to_468x312

Lavandas lauki Provansā.

Nu labi, varbūt tomēr uzmanības centrā atstāsim tikai grāmatu, manus apcerošos fantazējumus atstājot nobeigumam vai varbūt labāk vienkārši otrajā plānā. Tātad… Kā jau minēju, grāmatas autors ir reklāmas jomas pārstāvis no Anglijas, kas īsteno savu sapni par nesteidzīgu un mierīgu dzīvi siltajos Francijas laukos un savas dzīves pirmo gadu šajā jaunajā, košajā vidē apraksta grāmatā. Darbs „Gads Provansā” patiešām ir grāmata tieši par gadu. Tā sadalīta divpadsmit nodaļās, katra no kurām ir veltīta vienam gada mēnesim, sniedzot smalku, interesantu, es pat teiktu – virtuozu aprakstu par to, kā šajā laikā noris provansiešu dzīve, kas, kā jau lauku dzīve, ir stipri piesaistīta mainīgajām dabas norisēm, un kā cilvēks no citas vides un kultūras iepazīstas ar to, apgūstot vietējo dzīves ritmu un dzīves gudrības.

paul-cezanne-Midday_L'Estaque_1880

Tā Pols Sezāns redzēja Provansu.

vangogh_Haystacks in Provence

Savukārt šādi Provansu uzlūkoja Vincents van Gogs.

Jāatzīst, ka Pīters Meils tik prasmīgi glezno Provansu ar vārdu palīdzību, ka liekas, ka viņā mīt slēpta radniecība ar Vincentu van Gogu (Vincent van Gogh) vai Polu Sezānu (Paul Cézanne), kas bija iemīļojuši šo pasakaino apkārtni iemūžināt savos audeklos ar krāsainu otas triepienu palīdzību. Sajūtu un burvības pilnie dabas apraksti nepārprotami ir lielisks fons kolorītajiem grāmatā aprakstītajiem notikumiem, procesiem un tēliem. Tādēļ vien ir vērs saltā ziemas mēnesī pievērsties šīs grāmatas lasīšanai, lai dabiskā veidā izlasoties caur janvāra un februāra stindzinošo mistrālu aprakstam, nonāktu līdz pavasara un vasaras ainavu tēlojumam.

Taču tas viss ir tikai fons, kas kā bagātīga glezna krāšņo autora lielisko stāstījumu, ietverot sevī vairākas būtiskas vadlīnijas:

  • lieliskais franču ēdiens, tā tradīcijas un milzīgā nozīmība francūžu dzīvē;
  • franči, vietējie iedzīvotāji, kaimiņi, strādnieki, kas remontē autora māju, nejauši sastaptie cilvēki – tie visi ir tik spilgti un interesanti tēli, ka lasot sāk likties, ka ikviena diena franču dienvidnieku sabiedrībā ir kā īsts piedzīvojums (nenoliedzami, arī garšu pasaulē) un enciklopēdisks ieskats franču dzīvē vienlaikus; (Par tēlu aprakstiem vien es autoram saku milzīgu paldies!)
  • franču, īpaši dienvidnieku, kultūra kopumā, tās specifika, domāšanas veida un dzīves uztveres atšķirības – dzīves baudīšana nesteidzoties, cienot patiesas un vērtīgas lietas un, protams, neaizmirstot par labu maltīti.

Te būs dažas iezīmes, kas tik ļoti raksturīgas grāmatas tēliem – francūžiem, un vispār tās kopējai gaisotnei:

  • Francūzis jeb šajā gadījumā tieši provansietis ir cilvēks, kas ļoti augsti novērtē garšīgu un kvalitatīvu ēdienu, turklāt viņš pārzina dažādas ar ēdienu saistītas nianses pat tad, ka viņa profesijai nav ne mazākā sakara ar kulināriju. „Provansas zemē ir daudz gardēžu un īstas gudrības pērles dažreiz nāk no pavisam negaidītas puses. Mēs jau sākām pierast pie tā, ka franči aizraujas ar kulināriju tikpat kaislīgi kā citas nācijas ar sportu vai politiku, taču bijām ne pa jokam pārsteigti, klausoties, kā mesjē Banjols – grīdu tīrītājs – analizēja dažādus trīszvaigžņu restorānus.”[1]
  • Labam ēdienam ir jābūt gatavotām no kvalitatīviem produktiem, kas padara iepirkšanos par īstu mākslu. „Mēs staigājām gar galdiem un ar apbrīnu noskatījāmies, kā iepērkas prasīga franču mājsaimniece. Atšķirībā no mums pirms produktu pirkšanas viņa neapmierinās tikai ar tā apskati. Viņai tas ir fiziski jāsajūt – viņa paspaida baklažānu, paosta tomātu, paburza pirkstos haricots verts (fr. val. –zaļās pupiņas) sērkociņiem līdzīgās pākstis, ar aizdomām iespiež pirkstu mitrajā, zaļajā salātgalviņas vidū, pagaršo sieru un olīvas –, un, ja produkts neatbilst viņas pašas noteiktajam standartam, viņa paskatās uz pārdevēju ar tik iznīcinošu skatienu, it kā viņš būtu to apvainojis, un dodas pie cita pārdevēja.”[2]
  • Ne tikai ēdiena kvalitātei un garšai ir nozīme (kaut gan tās, protams, ir svētas lietas!), bet arī attieksmei pret to. Provansietis tic, ka ēšanas laiks ir jāciena. To nedrīkst izlaist, to nedrīkst aizmirst. Tāpat tas ir ar laiku, kas jāvelta atpūtai šķiet, provansiešiem pret to ir krietni nopietnāka un cieņas pilnāka attieksme nekā citzemniekiem: „Tas bija kā likums: ja telefons zvana svētdienas laikā no divpadsmitiem līdz trijiem, zvanītājs bija anglis. Francūzim pat sapņos neienāktu prātā kādu traucēt nedēļas visjaukākajās un gaidītākajās pusdienās.”[3]
truffle_hunting

Trifeles ir liela provansiešu dzīves un ēdienkartes aktualitāte marta mēnesī.

truffle-pig

„Vispārākais trifeļu detektors ir cūka, kurai iedzimtās garšas noteikšanas un smaržas sajušanas spējas ir augstākas nekā sunim. Bet šeit ir viena aizķeršanās – cūka nav ar mieru luncināt asti un rādīt vietu, kur ir atrastā sēne. Viņa grib to apēst pati. Faktiski viņai ir tiesības to ēst. Un, kā teica Ramons, ar cūku nevar pārrunāt gastronomiskās ekstāzes augstāko punktu. Viņu arī nevar tik vienkārši apmuļķot, un viņas izmērs nedod iespēju to ar vienu roku atvairīt un ar otru mēģināt paņemt trifeli. Cūka ir neliela traktora lielumā, stīva un nelokāma savā apņēmībā neļaut sevi izkustināt no vietas.” [4]

 Es saprotu, ka tiktāl tas izklausās pēc patiesas Francijas pielūgsmes grāmatas, tādējādi var rasties priekšstats, ka cilvēkam, kas varbūt nav tik apsēsts ar Franciju kā es un Pīters Meils (kā gan tas būtu iespējams?), šī grāmata varētu nemaz nelikties tik saistoša. Taču viss nav tik vienkārši. Bez visa iepriekš minētā grāmatas stāstījumu caurstrāvo smalks angļu humors, kas ļoti labsirdīgā un siltā veidā tomēr bieži vien liek jums pasmaidīt gan par dažādām franču īpatnībām, gan arī par sevi pašu. Turklāt grāmata liek lasītājam domāt arī par sevi, paraudzīties uz savu dzīvi un apkārtni no malas un varbūt pat ļauties veselīgai tās analīzei.

Taču man jūs jābrīdina: šai grāmatai ir spēcīga ietekme uz lasītāja atvaļinājuma (pat, ja tas ir tikai iedomāts) plānošanas norisi, jo kurš gan spētu pretoties tai burvībai un sirsnībai, kurā Pīters Meils dalās ar lasītājiem šīs grāmatas lappusēs. Dažus tā spējusi aizraut pat tik ļoti, ka autoram uz kādu laiku bija nācies pamest Francijas dienvidus, lai atpūstos no apjūsmotāju straumēm, kas pārpludināja grāmatā aprakstītās vietas.

Patika: Šo sadaļu iesaku lasīt ar skeptisku aci, jo, paši saprotiet, cik objektīvs varētu būt šis vērtējums… Kopumā grāmatā patika viss, sākot no prasmīgā valodas lietojuma, kas acu priekšā uzbūra lieliskas, pastkartēm līdzīgas ainas, turpinot ar franču dzīves specifikas interesanto izklāstu un beidzot ar silto un labsirdīgo humoru. Lai arī cik neobjektīva es šajā gadījumā būtu, sliecos domāt, ka grāmatas pozitīvais vērtējums ir ne tikai manu personīgo vājību rezultāts, bet gan patiess autora prasmīgums nodot lasītājam to, kas pašam ir licis padomāt par dzīvi un pasmaidīt. Šī grāmata nav tikai „pliks apraksts” vai arī krāšņos epitetos ietērpts „pliks apraksts”, tas ir dzīves apraksts, kas katram liks padomāt arī par sevi, par savu dzīves ritējumu un savām spējām priecāties par katru dienu, spējām novērtēt to, kas ir svarīgs un spēju saskatīt pat visvienkāršāko cilvēku un lietu šarmu. Tieši tas padara šo grāmatu vēl vērtīgāku manās acīs.

Nepatika: Es ilgi domāju par šo sadaļu, taču jāatzīstas, ka neko neinteresantu un patiešām būtiski vai pat nebūtiski traucējošu man šajā grāmatā tā arī neizdevās atrast. Var jau būt, ka kāds tai varētu aizrādīt filosofiska, ilgstošas pārdomas raisoša dziļuma trūkumu. Taču šeit es varu vien piebilst, ka tas atkarīgs no katra atsevišķa lasītāja un viņa vēlmes un spējas tekstā saskatīt kādu dziļāku, filosofisku domu aizmetņus vai pat paralēles.

luberon01

Skaistie grāmatā aprakstītie Liberonu kalni.

 Ieteikums: Mans ieteikums attiecībā uz šo grāmatu ir nepārprotams: šobrīd kalendārs mums vēl rāda janvāra atvērumu, un Tu vēl vari paspēt sākt to lasīt janvārī, tajā pašā mēnesī, kad sākas grāmatas stāstījums! Un es patiešām ieteiktu šo grāmatu ikvienam, un patiesībā pat neatkarīgi no gadalaika, jo tās saturs būs nemainīgi patīkams jebkurā gada mēnesī. Taču esmu spiesta izteikt brīdinājumu tiem grāmatu mīļiem, kam savdabīgie franči neiet pie sirds, šī grāmata, iespējams, neizraisīs tik lielu sajūsmu kā man, taču varbūt tā ļaus paskatīties uz tām franču īpašībām, kas citkārt spēj jūs nokaitināt, caur humora un sirsnības prizmu. Tā kā joprojām – iesaku!

Filma: Pētot vispasaules tīmekli, atklāju sev iepriekš garām palaistu informāciju, kas vēstīja, ka, balstoties uz Pītera Meila grāmatu „Gads Provansā” ir izveidota arī kinofilma ar nosaukumus „Labs gads” („A good year”). Tā kā šis man diemžēl ir pavisam nesens atklājums, jo filmas kino demonstrācijas laikā nez kāpēc to nenoskatījos, tad nu savu salīdzinošo viedokli šeit tagad izteikt nevarēšu, tomēr domāju, ka ar laiku arī tas neizpaliks…

Provansas garšu buķete

Provansas garšu buķete

Papildus informācijai – intervija ar Pīteru Meilu par Provansu.

[1] Meils, P. (2012). Gads Provansā. Rīga: Zvaigzne ABC. 26. lpp.

[2] Turpat. 104. lpp.

[3] Turpat. 105. lpp.

[4] Turpat. 86. lpp.

Advertisements

2 komentāri (+add yours?)

  1. OreMan
    Mar 07, 2013 @ 14:51:44

    Jā, man arī šī grāmata diezgan labi patika. Saskatīju ļoti lielu līdzību ar sevi, ar vēlmi dzīvot laukos, izbaudot nesteidzīgu dzīvi, dabu un izvairoties no pilsētu burzmas. Varu ieteikt tiem, kam tādas lietas patīk.

    Atbildēt

    • FilcaRotas
      Mar 14, 2013 @ 15:04:57

      Saskatīji līdzību ar sevi… piemēram, patērēt franču ēdienus lielos apjomos, kad vien tas ir iespējams 🙂

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: