Sākums

„Džulī un Džūlija” jeb dzīves slepeno iespēju durtiņu uztaustīšana caur franču virtuves mākslu

JulieJulia  Informācija par grāmatu

 Nosaukums: „Džulī un Džūlija”

 Autore: Džūlija Pauela

 Izdevniecība: „Zvaigzne ABC”

 Lappušu skaits: 352

 

 

Grāmata Džulī un Dzūlija manās rokās nonāca ilgi pēc tam, kad tās popularitātes laiks bija pagājis – pagājuša gada rudenī. Notika tas salīdzinoši nejauši (cik nu iespēju robežās nepiespiestu pirkumu var nosaukt par nejaušību), iemaldoties pie darba esošajā Zvaigzne ABC grāmatnīcā ar nolūku apskatīt, kas jauns, kas interesants, kas varētu būt derīgs dāvināšanai kādos svētkos, kas pārliecinoši tuvojas arvien tuvāk… Ienākot grāmatu veikalā, kaut kā ļoti organiski nokļuvu pie 3 grāmatas par 2 cenu stenda. Ļoti ātri izvēlējos grāmatu dāvināšanai un, atklājusi uz tās uzlīmi 3 par 2 cenu, nolēmu, ka jāizvēlas vēl pārējās divas…

Izvēle ne tuvu nebija nedz ilgs, nedz mokošs process, jo, lai arī ilgstoši strādāju reklāmas un sabiedrisko attiecību jomā, skaisti teksti un sajūsmas pilnas atsauksmes uz mani joprojām atstāj diezgan ievērojamu iespaidu. Vismaz tajos gadījumos, kad es jau tāpat esmu pozitīvi noskaņota. Tātad visu iepriekš minēto apstākļu sakritības rezultātā par manām pārējām divām izvēlēm kļuva bestselleri ar daudzsološām atsauksmēm uz grāmatu aizmugurējiem vākiem: Viljama P. Janga Būda un Džūlijas Pauelas Džulī un Džūlija.

Jāatzīst pie grāmatas lasīšanas neķēros uzreiz pēc pirkuma, jo tai bija jāizstāv dzīvā rinda uz lasāmās grāmatas vietu, kā arī nedaudz jānogatavojas. Taču, piebeigusi dažus pārdomas rosošus un dvēseles reinkarnāciju apcerošus gara darbus, nolēmu, ka ir pienācis īstais laiks kaut kam ne tik prātu nodarbinošam, kaut kam vieglākam, prieka caurstrāvotam (vismaz tādu priekšstatu man radīja uz grāmatas vāka lasītās atsauksmes), franču gara izkrāšņotam (kas manā gadījuma uzreiz dod vismaz plus vienu cepumu) un vienkārši garšīgam, kā nekā – aiz (tāpat kā iekšpus) loga jau bija decembra vidus, zināms arī kā gastronomisko nesamērību laika sākums…

Labi, laikam pietiks par priekšvēsturi… Laiks grāmatai!

Vispirms nedaudz par saturu. Lūk, ko par grāmatu stāsta tās oficiālais apraksts:

Džūlija Pauela jeb Džulī ir teju 30 gadus veca amerikāniete – šīs grāmatas autore un galvenā varone vienā personā. Viņas dzīve bija ikdienišķa un paredzama, varētu pat teikt – vienmuļa un garlaicīga, līdz mātes grāmatu plauktā viņa atrada nodzeltējušu Džūlijas Čaildas grāmatas „Franču virtuves mākslas apguve” izdevumu, un sākas neparastākais gads viņas dzīvē – piedzīvojums, kas to izmainīja uz visiem laikiem. Džūlija Pauela viena gada laikā pagatavoja visus 524 šajā pavārgrāmatā aprakstītos ēdienus, iepazina Džūliju Čaildu un par savām veiksmēm un neveiksmēm katru dienu rakstīja interneta dienasgrāmatā.

Džūlijas Pauelas romāns „Džulī un Džūlija” ir divi patiesi stāsti par divām neparastām sievietēm.”

Tātad stāsts ir skaidrs: grāmatas galvenā varone ir jauna sieviete (Džulī Pauela), kam tuvojas 30 gadu jubileja (kas jau pats par sevi, domājams, ir samērā nervus kutinoši – vismaz tā sabiedrībā pieņemts domāt) un kas dažādu dzīves apstākļu (ne pārāk iedvesmojošs sekretāres darbs valdības aģentūrā, veselības problēmas, kas var nākotnē traucēt bērna ieņemšanu, neiepriecinoša dzīvesvieta, kurā jāmitinās finansiālu apsvērumu dēļ utt…) iespaidā nejūtas īsti savā vietā, lai neteiktu vairāk. Pienāk brīdis, kad liekas, ka visa ir par daudz un kaut kas savā dzīvē ir jāmaina, un tad, kā tas dzīvē mēdz gadīties, tā pati Tev piespēlē atbildi uz Tavām ilgām, izaicinājumu Tavai nomāktajai dzīvības enerģijai, atbalstu Tavam izmisīgajam palīgā saucienam. Precizējot – liktenis Džulī saved kopā ar kādu citu, nu jau leģendāru sievieti, kas savulaik arī nav zinājusi, ko iesākt ar savu dzīvi, tādēļ aiz patiesas mīlestības pret gardo franču ēdienu sāka apgūt franču pavārmākslu – tā ir Džūlija Čailda, kas esot Ameriku iepazīstinājusi ar franču virtuves mākslu un padarījusi ASV kulinārijas pasauli ievērojami krāšņāku. Tā nu Džulī rokās ir Džūlijas Čaildas pavārgrāmata Franču virtuves mākslas apguve, un, sava lieliskā (tā pati Džulī atzīst) vīra Ērika iedvesmota, jaunā sieviete apņemas gada laikā pagatavot visas grāmatā esošās 524 ēdienu receptes (un tā kā tā ir franču virtuves māksla, visticamāk, receptes nav no vienkāršākajām) un visu šo procesu, tā veiksmes un neveiksmes aprakstīt blogā. Tā Džulī sāk ceļu uz savas vietas pasaulē un sava dzīves prieka meklēšanu, un šo ceļu viņa noies sānu pie sāna ar savu elku un iedvesmas avotu, Džūliju Čaildu, un savu atbalsta komandu – vīru Ēriku, ģimeni un tuvākajiem draugiem. Jāpiebilst, ka grāmata nav izdomājums, bet gan biogrāfisks Džūlijas Pauelas (Džulī) darbs par viņas neticamo veikumu jeb savas dzīves glābšanas misiju.

Jāatzīst, sākot lasīt šādu grāmatu, kas ir balstīta uz veselas pavārgrāmatas visu recepšu gatavošanas stāstiem, liekas, ka varbūt tā ir domāta kādam, kas sevī jūt pavāru-virtuozu, nevis vienkāršam ierindas lasītājam, tomēr jau pēc pāris pirmajām lappusēm ir skaidrs, ka grāmatā nebūs vieni vienīgi gatavošanas apraksti (kas gan arī nebūtu slikti, jo varbūt iemācītu kādam, t.s. man, kaut ko garšīgu pagatavot), pat jāatzīst, ka informācijas par gatavošanas procesu un niansēm grāmatā ir ļoti maz. Tā vairāk ir kā viena no stīgām, kas veido grāmatas kopējo skanējumu, pārējās ir autores pārdomas par dzīvi, par darbu, par notikumiem apkārt, kas pārsvarā izteikti ar humoru un salīdzinoši skeptiski ironiskā veidā. Jebkura grāmata, kā arī jebkas cits, protams, ir gaumes lieta, tādēļ atzīšos, ka pagāja zināms laiks, līdz es pieradu pie autores jokiem, pareizāk sakot – sāku par tiem priecāties. Bet, manuprāt, šeit tik ļoti nav runa par autores rakstības stilu, ko kopumā es sauktu par ļoti interesantu, bet gan par tulkojuma niansēm. Tā nebūt nav pirmā reize, kad, lasot tulkotu grāmatu, rodas sajūta, ka daļa joku un interesanto nianšu ir pazudušas tulkojumā… (Ne jau tāpēc, ka slikts tulkojums, bet gan tāpēc, ka katrai valodai ir savas nianses, izteicieni un vārdu spēles utt.)

Kad savās lasīšanas gaitās jau biju tikusi līdz grāmatas vidum, pie sevis nodomāju: „Ok, visā visumā jau nav neinteresanti, bet kur tad tā solītā burvīgā lasāmviela, kas, kā grāmatas vāka atsauksmes vēsta, ir uzrakstīta tik asprātīgi, ka jāsmejas balsī?” Tāpat domāju – kur tad tā solītā burvība? Autore neapšaubāmi ir prasmīga rakstītāja, viņas skeptiskais humors ir interesants, tomēr mani nepameta sajūta, ka kaut kā trūkst…  Taču lappuse pēc lappuses, grāmata arvien pārliecinošāk tuvojās beigām, un es sāku apjaust, ka man tā arvien vairāk patīk, arvien vieglāk kļūst pievērt acis uz jokiem, kas izteikti citā valodā, arvien pazīstamāka un tuvāka kļūst stāsta galvenā varone un autore. Un tā, nonākot līdz grāmatas noslēdzošajām nodaļām, patiesi priecājos, ka lasu šo grāmatu, ka autore gada laikā nonāk pie svarīgiem secinājumiem par savu dzīvi un viņas neparastā pieredze daudz ko viņai iemāca, ko viņa, savukārt, spēj prasmīgi nodot tālāk saviem lasītājiem. Visbeidzot grāmatas galvenais vēstījums, kas, manuprāt, ir sava dzīves prieka meklēšana, atrašana, novērtēšana, liek man smaidīt, lasot grāmatas pēdējās lappuses.

Protams, dzīvesprieka meklējumi nav vienīgais, ko lasītājam sniedz šī grāmata. Tā spēj iedvesmot, likt ticēt saviem spēkiem, sekot savam sapnim, uzņemties paveikt it kā neiespējamas ieceres, ja vien tas ir tas, ko sirds kāro, tomēr, kā grāmatas beigās atzīst arī pati autore, tieši prieks ir tas, kas papildina visu šo buķeti un padara to pilnīgu. Par prieku Džulī raksta šādus vārdus:

„Džūlija man iemācīja, ko nozīmē atrast pasaulē pašai savu ceļu. Tas nebūt nav tā, kā es biju iedomājusies. Biju iedomājusies, ka viss ir atkarīgs no – grūti pateikt, varbūt no pašpaļāvības, gribas vai veiksmes. Protams, tam visam ir liela nozīme. Bet ir kaut kas vēl svarīgāks, kaut kas tāds, kas rada šos pārējos nosacījumus.

Tas ir prieks.

(..)tas ir vistrāpīgākais vārds, ko spēju iedomāties, lai raksturotu skubinošo, gandrīz vētraino apmierinājumu, kas jaušams Džūlijas pirmās grāmatas tekstā. Es lasīju viņas norādījumus béchamel mērces gatavošanai, un caur rindām dzīvi pulsēja viena atziņa: te ir sieviete, kura atradusi savu ceļu.”[1]

Patika: rakstnieces talanta un personības nospiedums grāmatas tekstā, tēlu evolūcija, pozitīvu dzīves atziņu rašana, franču šarma nianses, spēja pasmieties par sevi, humors, likteņa pirksta klātesamības sajūta.

Nepatika: tulkojumā pazudušās nianses, vietām par daudz skepses, vietām varbūt par daudz personīgas informācijas no autores puses – bet varbūt tā tikai reizēm liekas, lai gan patiesībā viss ir tā, kā tam jābūt, lai Tu spētu no grāmatas saprast un paņemt tieši to, ko tev vajag.

Ieteikums: Tā kā grāmata, lai arī balstīta uz ļoti konkrētu un specifisku autores pieredzi, skar diezgan plašu un gandrīz ikvienam (noteiktā dzīves posmā) aktuālu tēmu – sava es, savas sūtības un dzīves jēgas meklējumi -, tad mans subjektīvais prāts sliecas domāt, ka grāmata vairumam cilvēku patiks, jo gandrīz ikviens (to es vairāk saku par sievietēm) spēs tajā atrast kaut ko sev. No otras puses – pēc grāmatas izlasīšanas man radās vēlme palasīt citu lasītāju atsauksmes, kā viņiem šī grāmata patikusi un papildus pozitīvajām sajūsmas atsauksmēm, atradu arī diezgan negatīvus komentārus par to, ka daudziem nav gājis pie sirds autores rakstības stils un raksturs, tādēļ grāmatu nemaz nav spējuši izlasīt līdz beigām. Brīdi padomājot un paprātojot, sliecos tomēr palikt pie sava – grāmata ir vērtīga un interesanta lasāmviela. Bet varbūt, ja esi no tiem, kurus ļoti kaitina neperfektie cilvēki Tev apkārt, tad, iespējams, patiešām – nevajag, nav ko! 🙂 Visādi citādi mans ieteikums – izlasi, domāju, ka Tev patiks! 🙂

Filma: Arvien biežāk mēģinu pirms kādas filmas noskatīšanās izlasīt grāmatu, pēc kuras motīviem tā tapusi (protams, ja vien filma vispār ir balstīta uz kādu konkrētu literāro darbu). Arī šajā gadījumā, lasot grāmatu, nodomāju, ka obligāti jāizlasa līdz beigām, pirms ķeros klāt filmai. Filmu Džulī&Džūlija noskatījos pavisam nesen, un jāsaka, ka tai piemīt savs šarms, kas strāvo no tām filmas ainām, kas attēlo Džūlijas Čaildas dzīvi Francijā un viņas kulināro gaitu pirmsākumus. Jāatzīst, filmas galvenā varone Džulī man kaut kā likās nedaudz citādāka rakstura cilvēks nekā tas tēls, kas radies manā prātā, lasot grāmatu. Tomēr, visticamāk, tas ir tikai cilvēka uztveres dažādību rezultāts. Vairākās internetā publicētajās atsauksmēs saskāros ar viedokli, ka filma ir labāka par grāmatu, tomēr kaut kā nesteigšos šim apgalvojumam piekrist. Nepārprotami, filmā ir vairāk šarma, kaut vai tādēļ, ka tai ir iespēja attēlot Džūliju Čaildu skaistajās Francijas vietās, rosoties kopā ar prasmīgajiem franču pavāriem, turklāt – Merilas Strīpas izpildījumā. Tomēr grāmatai ir un paliek savi plusi – iespēja izstāstīt visu, ko autore vēlas atklāt, kas viņai prātā, un ļaut viņai pateikt tieši to, ko viņa vēlas pateikt saviem lasītājiem, piemēram, kaut ko šādu:

„Ilgu laiku es neaptvēru, kas tik ļoti mani saista Franču virtuves mākslas apguvē: tas bija dziļi slēptais cerību un atrastā piepildījuma aromāts. Man šķita, ka lietoju Grāmatu, lai iemācītos gatavot franču ēdienus, taču īstenībā es mācījos uztaustīt slepenās iespēju durtiņas.”[2]

Tā nu es palieku pie sava viedokļa, ka vislabākā kombinācija ir sākt ar grāmatu, un vēlāk savās domās dzīvojošos tēlus ietērpt cita cilvēka vizuālajā interpretācijā.

Bon appetit!


[1] Pauela, Dž. (2009). Džulī un Džūlija. Rīgas: Zvaigzne ABC. 348. lpp.

[2] Pauela, Dž. (2009). Džulī un Džūlija. Rīgas: Zvaigzne ABC. 348. lpp.

Advertisements

1 komentārs (+add yours?)

  1. OreMan
    Mar 07, 2013 @ 14:53:17

    Grāmatu lasījis neesmu, bet filma bija tīri normāla. Sagribējās uzreiz paēst 🙂 Laikam patika filmā tas, ka cilvēkam ir savs passion jeb kaislība, uz ko viņš iet, nevis samierinās ar apstākļiem, kas šo lietu visu laiku bremzē, kā tas mūsdienās nereti notiek..

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: